“Tas nav iespējams!” “Tā nevar būt!”

Tā parasti reaģē liela daļa ģertrūdiešu, uzzinājuši, ka kādreiz mūsu dievnamam pagraba nemaz nav bijis. Bet tā nu tas ir. Pie šīm telpām, bez kurām mūsdienās grūti iedomāties draudzes dzīvi, dievnams tika 1906. gadā (37 gadus pēc baznīcas iesvētīšanas) pateicoties mācītāja Oskara Šāberta uzņēmībai. Šo gadu laikā pagrabs mums vairākas reizes atņemts un atkal atgūts, izpostīts un atkal saposts.

 

"Arī tolaik aktuāla bija “tautas masu atpakaļ uzņemšana, kuri baznīcai ārēji vai iekšēji ir uzgriezuši muguru.” Tā Svētās Ģertrūdes vācu draudzes mācītājs Oskars Šāberts* sāk savu stāstu par pagraba tapšanas iemesliem — masu uzņemšanai ir vajadzīgas telpas.

 

Zem 1869. gadā uzbūvētās baznīcas sākotnēji bija vien mirušo kapela un dažas tumšas palīgtelpas pusotru metru augstiem griestiem. Divdesmitā gadsimta sākumā draudze bija sakuplojusi un darbojās lielā saspiestībā. “Maza sabiedrība mazā telpā vieglāk atraisās; tas nekas, ka bieži gaiss ir spiedīgs, ka trūkst ērtu sēdvietu, ar tādiem sīkumiem palīdz tikt galā pirmā sajūsma, bet beigu beigās un ilgstoši tas neder; šaurums aizkavē darba brīvu uzplaukumu — sākas telpu bada sajūta. Kur ņemt telpas?” vaicā mācītājs Šāberts.

 

Sākotnēji viņa idejai paplašināt un padziļināt palīgtelpas nebija daudz atbalstītāju — šeit būšot tik augsts gruntsūdens, ka būtu neiespējami ierīkot grīdu dziļāk. Tomēr 1906. gada martā viņš kopā ar mūrnieku sāka rakt vienā telpas stūrī: “Īsteni dārgumu racēji, pilni cerībā atrast lielus dārgumus, lai sagādātu mājvietu draudzes darbībai. Mēs rakām, spriedze auga, mēs parakām 20 centimetrus zem baznīcas pamatiem — apmēram trīs metrus zem ielas un, ak līksmība, vēl joprojām neparādījās gruntsūdens, un mēs atradām tikai tīru, skaistu, cietu ēkas pamatu. Gavilēs pie bedres tika atvesti neticīgie (tie, kuri neticēja pārbūves iespējai), lai viņi paši pārliecinātos: nekāda ūdens! Tagad būvniecība varēja sākties.”

 

Arī 1906. gadā ne viss celtniecībā ritēja kā plānots “.. tā kā mūrnieks mēdza darboties ne īpaši filigrāni, tad velvējums nobruka un liela tā daļa un uz tā atrodošais spraislis saplīsa. No augšas krita gruveši, kuri bija starp velvējumu un baznīcas grīdu, un tad kļuva redzamas sijas, uz kurām turējās lielais smagais altāris; sijas izrādījās sapuvušas. Tagad vajadzēja veidot pavisam jaunu velvējumu, lai drošāk noturētu altāri”. Un plānoto 500 rubļu vietā celtniecības parāds bija 2500 rubļu.

 

Pirmā tumsai un pazemei atkarotā telpa tika iesvētīta 1906. gada 11. jūnijā. «Mēs to nemaz nevarējām saprast, kā līdz šim bez mītnes mēs varējām iztikt, jo tā tagad visu nedēļu bija piepildīta caurcaurēm; patversme bērniem, sieviešu un jaunkundžu, vīriešu un jauniešu Bībeles stundas, koris, rokdarbnieču pulciņš — visi to lietoja; stundu gatavošana bērnu Dievkalpojumiem, tikšanās (runas) stundas, draudzes vakari šeit notika; īsi — mītne bija kļuvusi par vietu, kur spēcīgi pulsēja draudzes ārpus Dievkalpojumu dzīve».

 

Telpu atkal bija par maz. “Bieži bija situācijas, kad mītnē dienā vienlaicīgi bija jānotiek diviem sarīkojumiem, vai arī pēc mītnes intensīvas izmantošanas nebija iespējams izdarīt pamatīgāku vēdināšanu. Blakus Dievvārdiem kristiešiem par visu vairāk bija nepieciešams skābeklis.”

Jau 1908. gadā tika kalti nākamie plāni. Atsaucība — gluži kā mūsdienās: “No 30 ieaicinātajiem locekļiem 10 neieradās, bet tie divdesmit, kuri atnāca, bija ar siltām sirdīm un līdzi bija paņemts atvērts naudas maks. Tas taču ir dīvaini, kā var būt sirdis un naudas maisi cieši kopā saistīti. Daudz netika runāts. Mēs lūdzām Dievu; ja Viņš vēlēsies māju uzbūvēt, tad Viņš pats gribēs mums ceļu rādīt un mūs saukt uz būvēšanu.”

​

“Tagad Ģertrūdes mītnē ir divas lielas zāles un piecas atsevišķi aizveramas blakus telpas, tā kā pašlaik, ja tas varētu būt nepieciešams, pa dienu visā mītnē vienlaicīgi var norisināties pieci dažādi sabiedriski pasākumi. Mēs slavējam un pateicamies Lielajam Palīgam,” rezumē mācītājs Šāberts.

 

I Pasaules karš

Grūti laiki draudzei un pagrabam sākās I Pasaules kara laikā: “No kurienes vācietis guva uzvaras? Viņš saņemot ziņas pat pa koridoriem, kuri vedot pa virszemi pie viņiem prom no mītnes pāri Daugavai. No kurienes vācietim bija vienmēr frontē karaspēkam pārtika un cukurs, neskatoties uz trūkumu Vāczemē? Tātad Ģertrūdes mītnē atrodoties milzīgi cukura krājumi, kuri pa virszemes koridoriem tiekot nogādāti viņu nometnē. 1915. gada 23. oktobrī mītnē notika pirmā mājas kratīšana. Pristavs parādījās kopā ar policiju un viss tika pārbaudīts. Ieeja virszemes  koridorā netika atrasta. Pasakainie cukura krājumi arī netika atklāti, tikai viens liels piepildīts cukura trauks. Bet policija atrada lielu bērnu pulciņu, kuri draudzīgi čaloja un sveicienam skanot strēba ar karoti zupu, nepiegriežot nekādu vērību kara vajadzībām. Policijai vajadzēja aiziet ar kaunu par neizpildīto uzdevumu; pristavs gribēja savu izgāšanos labot ar to, ka ziedoja bērnu dārzam vienu rubli, kas bija neparasts notikums, jo viņš nāca no dzimtas, kas tikai ņem, nevis otram ko dod.

​

Tas viss tomēr nekavēja militārajai pārvaldei tās pašas dienas pēcpusdienā manā pastorātā izdarīt mājas kratīšanu un mani izsūtīt uz Sibīriju kā valstij bīstamu personu, tāpat kā viņi to izdarīja ar apmēram 3000 manas draudzes locekļiem (apmēram 1000 valsvāciešu un apmēram 2000 baznīcas kalpotāju — kolonistu).

 

Ārprāts palielinājās, jo tuvāk nāca Rīgas krišana. Ķesteris Vedigs būtu bijis jāpakar kā spiegs pie laternu staba. Tikai ar pūlēm izdevās viņu izglābt. Kādu svētdienu baznīca tika aplenkta un tā tika pārmeklēta no torņa līdz pagrabam mācītāju Burhardu ieskaitot.

 

Sarkanā straume

1919. gada 3. janvārī Rīgā ienāca boļševiki. Tūlīt pirmajā naktī mītni pārmeklēja. Meklēja “baronus”, bet tā kā tos neatrada, tad arestēja vienu nabaga skolotāju un vienu vienkāršu pienotavas darbinieku, kuriem abiem nebija izdevies aizbēgt. Šinī mājas kratīšanā boļševiki bija ieraudzījuši cik vērtīgas mantas šeit atradās. Kas par brīnumu, ka arvien no jauna sekoja mītnes kratīšana. Viņi šeit izveidoja laupījumu glabātavu, no kuras tikai pasmelties. Viss lietotais tika “rekrutēts” armijai, tas ir — nozagts.

Pagrabā tika noturēti arī svētdienas Dievkalpojumi. Tas nāca tā. Vispirms mēs tos noturējām baznīcā, neskatoties uz boļševiku valdīšanu. Kad baznīcā notika boļševiku mītiņš, kurā no kanceles tika sacītas Dievu ķengājošas runas, tad kancele tika no jauna iesvētīta, pirms no tās lasīja sprediķi Dievkalpojumā. Kad Ģertrūdes baznīcā boļševiki savus mītiņus noturēja arvien biežāk, es nosūtīju viņiem piparotu rēķinu ar prasību, lai tie (kuri cīnījās pret jebkuru peļņu un ekspluatēšanu) neizmanto baznīcas kalpotājus, bet gan samaksā tiem par darbu un turpmāk savos mītiņos lai pieprasa savus kalpotājus. Viņiem vajadzēja maksāt ērģelniekam par spēlēšanu, baznīcas sievām — par tīrīšanu utt. Boļševiki bija stīvi par šīm prasībām; neko nevarēja līdzēt un šie samaksāja prasīto; viņi tagad nāca uz Ģertrūdes baznīcu ļoti reti.

19.19. gadā pēc sarkano patriekšanas pagrabā pavērās šāds skats: «Ceļgala augstumā visa grīda bija noklāta ar sastampātiem un samītiem visa veida mājturības priekšmetiem, kuri bija palikuši pāri no boļševiku daudzām kratīšanām un zagšanām. Ilgs laiks pagāja, kamēr šie par mēsliem kļuvušie, agrāk vērtīgie un mums uzticētie mājas priekšmeti tika novākti, sadedzināti un likvidēti, līdz atkal mītne kļuva brīva.

​

1919. gada rudenī bija pirmais draudzes vakars. Tā kā bija izlaupīts viss aprīkojums, tad katram vajadzēja ņemt līdzi sava paša sēžamo, no kuriem daudzi tika atstāti mītnē. [..] Tās visas vēl bija pārejošo grūtību lietas. Pamazām Latvijas valsts nostiprinājās, dzīve gāja uz augšu un sāka iet vecās sliedēs.

Savu stāstu mācītājs Šāberts pabeidz ar padarītā vērtējumu un novēlējumu. Ieklausieties, brāļi un māsas: “Sv. Ģertrūdes iesāktais draudzes darbs nekādā ziņā neatbilst ideālam (kas tajā darbā ir iekšā, tas to zina vislabāk), taču droši var teikt, ka šis veids ir viens no daudzajiem ceļiem kā tuvoties evanģēliskās draudzes darba ideālam. Lai svētīgs būtu šīs grāmatiņas gājiens (ceļš), lai tā izstarotu mīlestību šādiem līdzīgiem darbiem un lai dotu drosmi gribai darboties un to visu lai mums dāvā Dievs.”

 

Par to, kas pagrabā notika padomju laikā un pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, skatieties mācītāja Rinalda Granta stāstīto.

 

* citēts no Oskars Šāberts, Svētās Ģertrūdes mītne 1906.—1931. Rīga, 1931. No vācu valodas tulkojusi Biruta Kūle 2006. gada 20.februārī