Aicinu Annu iepazīstināt ar sevi. Kas ir Anna?
Tīri cilvēciski esmu skolniece, kura nodarbojas ar mūziku, un kurai ļoti patīk bērni. Garīgā līmenī esmu Dieva meita, kas ļoti dedzīgi vēlas kalpot savam Tēvam.
Kas tu esi Vecajā Sv. Ģertrūdes draudzē?
Ģertrūdē es šobrīd kalpoju “Jauniešu kambarī”, kur notiek gan jauniešu vakari, gan Alfas kurss. “Jauniešu kambarī” esmu no 2018. gada septembra. Pagājušogad mani uzrunāja atnākt uz svētdienas skolu un tagad arī tur es kalpoju. Iesaistos arī slavēšanā. Visur, kur mani piesaista, tur es parasti arī atsaucos.
Vai kāda no kalpošanām tev ir īpaši sirdij tuva?
Kalpošana jauniešos, jo tieši tā bija ceļš, pa kuru es ienācu draudzē. Arī pašlaik visvairāk mana sirds ir pie jauniešiem. Man patīk attiecības, kas notur visus jauniešus kopā. Attiecības veidojas gan vienam ar otru, gan ar Dievu. Tā ir vieta, kur iepazīt sevi, iemācīties darboties ar citiem, zinot, ka visur ir Dieva klātbūtne.
Vai vari pastāstīt vairāk par labo, ko tev sniedz kalpošana?
Kalpošanā, it sevišķi, ja Dievs ir aicinājis uz kalpošanu, ir milzīgi augļi – ne tikai citiem cilvēkiem. Vislielākā svētība man ir apzināties, ka Dievs var mani izmantot kā savu instrumentu. Apzinos, ka es ne tikai dodu, bet arī saņemu ļoti daudz pretī – mīlestību, mācību un Dieva klātbūtnes apziņu. Kalpošana ir vislabākais veids, kā apzināties, ka Dievs ir pāri visam, un to, ko Viņam dod, Viņš atdod desmitkārtīgi.
Kā ir ar izaicinājumiem kalpošanā?
Protams, tas ir izaicinoši. Ļoti bieži ir jāpārkāpj pāri sev, jo virziens, uz kuru Dievs aicina, bieži ir ārpus komforta zonas. Ir jātiek pāri saviem kompleksiem un meliem, piemēram, “es nevarēšu”, “man nebūs enerģijas” vai “es esmu noguris”. Tas ir ļoti liels darbs ar cilvēcisko un visām atrunām. Arī garīgi tas ir izaicinoši, jo, kur strādā Dievs, tur cenšas iejaukties arī spēki no pretējās frontes. Tomēr es domāju, ka kalpošanas augļi ir daudz lielāki nekā izaicinājumi, kas var piemeklēt. Kā arī paši izaicinājumi bieži vien ir svētības, ja tiek pārvarēts kaut kas, kas bija traucēklis.
Vai Tev ir kāda personīgi īpaša Svēto Rakstu vieta?
Rakstu aktualitāte mainās atkarībā no sezonas. Šobrīd uz Ziemassvētkiem visaktuālākais ir Jāņa evaņģēlijs 3:16: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu”. Tas aptver Dieva žēlastību, Jēzus upuri un mūsu lomu Viņa stāstā.
Vai ir viegli būt gados jaunam kristietim?
Būt jaunam kristietim pasaulīgajā vidē noteikti nav viegli, jo jāsaskaras ar sabiedrībā valdošajiem uzskatiem. Piemēram, ka jaunībā ir jāizbauda dzīve, kas parasti tiek saprasts ar ballītēm, alkohola un narkotiku lietošanu, bezatbildīgu rīcību. Kristiešiem tā nav vērtība, tas ir grēks. Un būt tam, kas turas pret šo straumi, ir grūti, jo tomēr ir arī svarīgi iederēties vienaudžu vidū. Ir grūti būt tam cilvēkam, kurš pasaka – nē, es nedarīšu, kā pasaule grib. Man ir vairāki pasaulīgi draugi, kuri nesaprot, kādēļ es nelietoju alkoholu. Man ir bijušas vairākas diskusijas gan par Bībeli, gan par visām jauniešu pasaulīgajām aktivitātēm. Ir grūti aizstāvēt savu viedokli, ja pretī stāv septiņi citi cilvēki, kas nesaprot un nemaz negrib saprast. Savukārt būt jaunam kristietim kristīgā vidē ir ļoti viegli. Es to uzskatu par lielu Dieva žēlastību, ka Viņš mani atveda pie sevis kamēr man nav vēl četrdesmit gadu. Es varu savu dzīvi Viņam atdod jau tagad. Jo agrāk es iepazīstu Dievu, jo ātrāk es sastopu Viņa žēlastību, kura var būt manas dzīves sastāvdaļa daudz ilgāk.
Kā tieši Ģertrūde kļuva par tavām garīgajām mājām?
Lielā mērā tā tas ir tāpēc, ka mani šeit atveda. Būtībā es attapos Ģertrūdē. Tas sanāca pavisam netīšām un tā es šeit arī paliku. Vispirms tās noteikti bija attiecības, kas mani pārliecināja palikt. Ģertrūdē tieši bija jaunieši, ar kuriem bija vieglāk uzsākt sarunu nekā ar vecākiem cilvēkiem. Dievs mani šeit ielika. Un, kur Dievs ieliek, tur arī jāpaliek, kamēr Viņš izņem.
Tavs tēvs ir mācītājs citā draudzē. Kā ir tā sanācis, ka arī tu esi izvēlējusies citu draudzi, ne tēva vadīto?
Tas nav noslēpums, ka bērniem ir grūti atklāties vecākiem. Vienalga, vai tas ir kristīgā vidē vai citur. Varbūt tā nevajadzētu būt, bet ir grūti būt simtprocentīgi patiesam ar vecākiem. Es uzskatu, ka attiecībās ar Dievu nevar neko noslēpt. Piemēram, dievkalpojumos Dievs ļoti daudz dara. Tad cilvēks nevar noslēpt sevi. Dažreiz ir ērtāk būt vidē, kur būt pilnīgi patiesam ir daudz vieglāk. Es ļoti mīlu savus vecākus un esmu pateicīga, ka esmu uzaugusi kristīgā ģimenē, kurā māca kristīgās vērtības, un kurā ir redzamas dzīvas attiecības ar Jēzu. Esot citā baznīcā, pirmais, ar ko sastapos, bija iespēja būt pašai par sevi. Varbūt tā ir tāda sabiedrības stigma, ka mācītājs ir svēts un līdz ar to arī visi ap viņu ir svēti. Ka mācītāja bērniem ir jābūt sapucētiem un vienmēr perfektiem. Tas uzliek kaut kāda veida slogu, kas neatļauj būt patiesam. Atnākot uz Ģertrūdi, es sapratu, ka es varu būt nevis mācītāja meita, bet Anna. Tas, manuprāt, bija liels iemesls, kāpēc Ģertrūde ir manas garīgās mājas, nevis draudze, kur mans tēvs ir mācītājs.
Tas nozīmē, ka bērniem, kuru vecāki ir cieši saistīti ar baznīcu un draudzi, pastāv iespēja arī neizturēt tevis raksturoto slogu un novirzīties no baznīcas pavisam?
Jā, diemžēl. Man kopš bērnības ir pazīstami mācītāja un citu aktīvu draudzes cilvēku bērni. Diemžēl ir ļoti daudzi, kas aiziet. Es domāju, ka vaina nav vecākos vai draudzē. Vairāk ir apstāklis, ka pats bērns jūt kaut kāda veida atbildību. Vai tiešām divpadsmitgadīgs vai astoņgadīgs bērns vēlas to – savā ziņā pat pieaugušā atbildību? Bieži bērnam uzaugot ir – “jā, Jēzus ir mans labākais draugs!” Bet, ko nozīmē, ka Jēzus ir mans labākais draugs? Viens ir to pateikt, otrs ir, ka bērns tiešām saprot, ka tieši Dievs ir tas, kurš ir visa centrā. Nevis cilvēki vai mācītājs. To, manuprāt, nevar iemācīt. To cilvēks ar laiku pats saprot. Tomēr ir arī mācītāji, kuri bērniem tieši uzspiež idejas. Kā zināms, bieži jauniešiem ir pretreakcijas uz visu, ko vecāki saka. Tad arī ļoti daudzi aiziet no kristīgās ticības. Daži atgriežas, bet citi diemžēl neatgriežas. Tā kā es pati šim esmu gājusi cauri, man ir milzīga lūgšana, ka arvien vairāk bērnu, kas ir baznīcā, saprot, ka tā nav viņu atbildība – būt perfektiem.
Prieks par tevi, ka esi palikusi ticībā un baznīcā.
Man bija brīdis, kad es gāju uz baznīcu ķeksīša pēc. Man bija divas sejas. Viena baznīcā un otra pasaulīgā, ar kuru bieži nācās pieņemt nepareizus lēmumus. Esmu pateicīga, ka Dievs parādīja ceļu atpakaļ.
Vai tu jau zini, ar ko tu gribētu saistīt savu nākotni?
Es par to vairāk īsti necepos, tāpēc, ka Dievs aizvedīs tur, kur vajadzēs. Dievs zina labāk, kurā brīdī nākt gaismā Viņa idejām. Šobrīd man nav simtprocentīgi skaidrs, bet es centīšos saklausīt Dieva vadību.
Vai tev ir kāds novēlējums, pateicība vai komentārs noslēgumam?
Slava Dievam! Par Ģertrūdi. Par to, ka tā ir garīgas mājas. Par to, ka šī ir baznīca, kur tiešām Jēzus ir centrā.
Comments