2019.gadā Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes baznīca svinēja 150 gadu jubileju. Līdzās daudz un dažādiem notikumiem, ko bija iespēja piedzīvot, dažādām aktivitātēm, kurās iesaistīties, nolēmām plašāk iepazīt viens otru un ļaut par mums uzzināt citiem, veidojot intervijas un stāstus par draudzi "150 gadi 150 dienās". Viena no nedēļas dienām tika veltīta sadaļai "Cilvēkos", veidojot šos cilvēkstāstus, centāmies tiem caurvīt vienotu motīvu, kas iezīmē Ģertrūdes 150 gadu jubileju, ticību un mīlestību Jēzum, kalpošanu Dievam. Lasot šīs intervijas, jums būs iespēja uzzināt daudzu ģertrūdiešu atmiņas, ienākot baznīcā, kā un kad viņi šeit nokļuvuši. Tāpat ikviens no intervētajiem atklāja sev tuvu Svēto Rakstu vietu, pie kuras noteikti atgrieztos, atklāja, kurš ir mīļākais un īpašākais dievkalpojuma mirklis. Interviju noslēgumā katram bija iespēja teikt savu sveicienu Ģertrūdes skaistajā jubilejā.
Es esmu Ģertrūdē kopš 2007. gada, iesvētīta 2008. gadā. Es šeit nonācu, jo mani priekšnieks uzaicināja piedalīties Alfa kursā. Manas attiecības ar baznīcu kopš bērnības bija sarežģītas. Aicinājumu piedalīties Alfā saņēmu īstajā brīdī - tobrīd jau kādu laiku mani nelika mierā doma pamēģināt baznīcai, draudzei tuvoties vēlreiz, nu jau kā pieaugušam cilvēkam. Priekšnieks, kurš pats gāja Alfā, gatavojoties laulībām, man teica, ka Ģertrūdē ir negaidīti forši un ka šeit ir pārsteidzoši sakarīgs, mūsdienīgs mācītājs. Cik labi, ka piekritu par to pārliecināties pati! Viņam bija taisnība.
Kopš 2016. gada gan Ģertrūdē esmu tikai retu reizi ciemos, jo dzīvoju Šveicē, esmu starptautiskās, ekumēniskās Granšānas (Grandchamp) kopienas māsa. Mūsu ikdienu veido ora et labora - lūgšana un darbs; un mēs uzņemam viesus, kuri šeit ierodas uz individuālajām un grupu rekolekcijām. Līdzīgi kā daudziem ģertrūdiešiem zināmajai Tezē kopienai, arī mums ir svarīga lūgšana un apzināts ceļš uz vienotību un izlīgšanu sevī pašos un pasaulē. Kopienā uz laiku līdz pat pusotram gadam iespējams dzīvot arī kā brīvprātīgajam. Ikreiz prieks savas jaunās garīgās mājas parādīt arī ģertrūdiešiem!
Manas pirmās atmiņas par Ģertrūdes draudzi ir no Ģertrūdes pagrabiņa, Vartburgas zāles, kurā tolaik notika Alfa kurss. Zāle bija pārpildīta, šķita, ka tajā pūlī visi visus pazīst, cilvēki bija aizdomīgi draudzīgi. :) Virtuve vēl bija pašā zāles galā, kur tagad ir mācītāju telpa; tur Vitiņa un citas virtuves komandas kundzes smērēja mums maizītes. Mana grupiņa sēdēja pašā zāles dziļumā, klausoties lekcijas varēju skatīties uz lielo Jēzus portreta zīmējumu - tas man šķiet viens no Ģertrūdes dārgumiem! Ceturtdienas vakara dievkalpojumi - sākumā gāju tikai uz tiem. Mūsu bija ļoti maz, un reizēm neviena paša, kurš varētu noturēt dziesmu un dziedājumu melodijas, bija jācer, ka ērģeles skanēs ļoti skaļi. :) Man spilgti atmiņā palikusi arī pirmā Ģertrūdē piedzīvotā Klusā nedēļa un Lieldienas, un lūgšanu vakari ar Tezē kopienas dziesmām.
Mana mīļākā vieta Ģertrūdē, kur labprāt pavadu laiku, ir baznīcas altāra daļā, pirmās kolonnas ielokā ar skatu uz altāri - tur lūgšanā piedzīvots daudz skaistu brīžu. Man ļoti patika arī sagaidīt cilvēkus baznīcā svētdienu rītos, dalot dziesmu lapiņas. Un, protams, pačalot ar draugiem kafejnīcā, it sevišķi vasarā, ārā, uz terases.
Dievkalpojumā es parasti sēžu vidus daļā, kreisajā pusē, kaut kur pa vidu - tā kaut kā ir iegājies, laikam ieraduma spēks un tas, ka tur vienkopus var sasēsties bariņš cilvēku no pastorāta un citām kalpošanām. Ja dievkalpojumā esmu viena, tad labprāt sēžu sānu rindās, kādā no pēdējiem soliem.
Svēto Rakstu vieta, pie kuras atgriežos pēdējā laikā..
103. psalms: “Teic, mana dvēsele, Kungu, un viss, kas manī - Viņa svēto Vārdu!”
Vēlējums draudzei baznīcas 150 gadu jubilejā?
Turpināt ļauties Dieva vadībai, nebaidīties doties ārpus savas komforta un ieradumu zonas, augt attiecību dziļumā un atvērtības plašumā, vienmēr paliekot pateicībā par visu to žēlastību, kas draudzei ir dāvāta - Dieva gādība pār Ģertrūdi ir tik liela!
Kāda būs Ģertrūde pēc 150 gadiem?
Ap Ģertrūdi būs nevis iela, braucamā daļa, bet gan zaļā zona, parks vai dārzs. Baznīcas torņi būs labiekārtoti. Un varbūt pat bēniņu stāvs? Draudzē būs pašreizējo draudzes locekļu pēcnācēji, dzimtas un vēl daudzi citi, lieli un mazi, kuri Ģertrūdi sauks par savām garīgajām mājām, kur kopīgi augt kā Kristus mācekļiem un doties kalpot, lai pasaule kļūtu labāka.
Comments