Līdz pat 40. Alfas kristību un iesvētību dievkalpojumam:
• katru otrdienu FB, Instagram un gertrude.lv dažādos stāstos atskatīsimies uz Alfu Ģertrūdē
• katru otrdienu Ģertrūdes YouTube kanālā “Mīlestības ceļš liecībās” varēsim klausīties, kā Dievs darbojas Alfā
8. jūnijā visus visu 40 Alfu dalībniekus aicināsim uz svinībām Ģertrūdē!
Šodien Alfons* stāsta par Alfas pirmo nodarbību
Es neesmu un nebūšu vidējais statistiskais Alfas dalībnieks, jo tāda nav. Dievam nav „vidējo statistisko“ cilvēku, tāpēc būtu dīvaini, ja Viņš izlemtu tādu partiju „saražot“ un visus sūtīt uz baznīcas pagrabu apgūt Alfa kursa zinības. Nē, lai mums būtu interesantāk,
mēs, jaunie alfoni, kas labprātīgi vai spaidu kārtā esam izlēmuši otrdienas vakarus dažu mēnešu garumā pavadīt kopā, esam ļoti atšķirīgi. Tiesa, pirmajos vakaros kaut kas mūs vieno – mēs vēl nesaprotam, kur esam iekūlušies. Kursa beigās mūs vienos vēl kaut kas.
Pirms kursa
Kādas asociācijas man rada vārdu savienojums „Alfa kurss“? Latvijas apstākļos vispirms nāk prātā jauno ģēniju nometne ar visai līdzīgu nosaukumu, bet, tā kā šis Alfa kurss notiek baznīcā, uzreiz paspilgtinu asociācijas – vīri melnās mantijās stāv priekšā un citē Bībeli. Varbūt arī laistās ar svēto ūdeni. Paga, vai šajā konfesijā vispār izmanto svēto ūdeni? Ai, kas to lai zina – katrā ziņā manās fantāzijās to izmanto.
Kad mazliet noplok fantāzijas, prātu sāk nodarbināt praktiski jautājumi. Cik laikietilpīgs būs šis kurss? Vai būs mājasdarbi? Ja būs, vai drīkstēs norakstīt? Vai būs jālasa Bībele? Vai kurss beigsies ar eksāmenu? Vai mācītājs būs sakarīgs? Un galu galā - kādi cilvēki kopā ar mani apmeklēs šo kursu?
Pirmais vakars
Baznīcā ierodos laikus. Labi, ka pie ēkas piestiprinātas bultiņas, kas skaidri norāda virzienu, kurā jāiet, lai atrastu pareizo baznīcas pagrabu. Noteikti negribētu nonākt nepareizajā. Pie durvīm sagaida jauka sieviete, kura priecīgi sveicina: „Laipni lūdzam Alfā!“ Svēto ūdeni virsū nelej, un palīdz man noorientēties vēl neapgūtajās telpās, laipni pavadot līdz manam galdiņam.
Izrādās, ka baznīcas pagrabstāvā ir visai mājīgi – tā ir labā ziņa. Ne tik labā ziņa – esmu
nosēdināta pie galdiņa, kur jau sēž bariņš man nepazīstamu cilvēku. Izskatās kā no divām pasaulēm – daļa sēž un smaida, bet daļa apmulsuši veras apkārt.
Sāk valdīt neveikls klusums. Kāda meitene no smaidīgo cilvēku pasaules situāciju izglābj,
iepazīstoties ar mums un paskaidrojot, ka mēs esot piecdesmit septītā grupiņa. Turpmākos vakarus mēs pavadīšot kopā, un tas būšot „ļoti forši“. Kā viņa to zina? Esot no šīs draudzes. Kādā brīdī sarunā ar viņu negaidīti iesaistās cita mūsu grupiņas dalībniece, kura sāk manī radīt aizdomas, ka arī viņa šajā kursā nav pirmo reizi. „Vai jūs abas esat no šīs draudzes?“ vaicāju. „Ne tikai mēs vien, te ir vēl vairāki no mums,“ atskan atbilde. „Paga, paga, kuri no jums jau ir izgājuši šo kursu?“ vaicāju grupiņai. Paceļas piecas rokas. Piecas! Laikam esmu ielikta nesekmīgo grupiņā... Interesanti, ka tie draudzes locekļi nesēž blakus, bet iejukuši starp mums pārējiem. Un tad pamanu kaut ko aizdomīgu – visi draudzes locekļi ir tie no smaidīgo pasaules. Kaut kas te nav tīrs...
Pirms lekcijas aši paspējam izspēlēt vārdu atcerēšanās spēli. Parasti par šīm spēlēm sajūsmā neesmu, bet šoreiz pat nopriecājos, jo tā pārtrauc neveiklo klusumu, kas brīžiem valdīja vakariņu laikā. Izrādās arī, ka grupas biedru sev piedēvētās īpašības ir gandrīz vai vieglāk atcerēties nekā vārdus – esmu vienā grupiņā ar Aktīvo, Smieklīgo, Visforšāko, Visvisforšāko, Visvisvisforšāko, Jauko, Ideālo un vēl dažiem.
Sākas lekcija. Uz skatuves uzkāpj jauns, smaidīgs vīrietis zaļā džemperī, kurš apgalvo, ka
esot mācītājs Osvalds. Labi, ticēsim, lai gan pēc mācītāja viņš neizskatās un skaita nevis
pātarus, bet anekdotes.
Labā ziņa – mācītājs atbild daļu no maniem jautājumiem par kursu. Lekcijas apmeklēt
nāksies ne tikai otrdienās, bet arī kādā dīvainā kristīgā nedēļas nogalē, eksāmena nebūs, bet būs jāiet uz pārrunām ar kādu no trim mācītājiem – Ronaldu, Kristapu vai Osvaldu. Man būs sava grupiņa un grupiņas vadītājs, pie kā jāvēršas par visu. O jā, es to izmantošu, jo man ir daudz jautājumu – iztincināšu to grupiņas vadītāju kārtīgi!
Hmm, bet kurš no visiem tiem smaidīgajiem tad vispār ir mans grupiņas vadītājs? Pavaicāju viņiem to tieši. Visi mazliet saskatās un kāds atjautā: „Vai tas tiešām ir tik svarīgi?“ Nu, bet, protams! Man sāk rasties aizdomas, ka viņi paši to nemaz nezina. Kautrīgi paceļas divas rokas – Aktīvā un Visvisforšākais. Veseli divi vadītāji? Tas laikam ir vēl viens apstiprinājums, ka esmu ielikta nesekmīgo grupiņā.
Šovakar daudz nediskutējam. Katrs izstāstām, kāpēc esam nonākuši Alfa kursā. Iztincinām grupiņas vadītāju par to, kāpēc viņa Alfa kursā ir jau sesto reizi – vai tad tiešām būs tik grūti to apgūt ar pirmo reizi?
*vārds mainīts un vispār nav cilvēka vārds
コメント