2019.gadā Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes baznīca svinēja 150 gadu jubileju. Līdzās daudz un dažādiem notikumiem, ko bija iespēja piedzīvot, dažādām aktivitātēm, kurās iesaistīties, nolēmām plašāk iepazīt viens otru un ļaut par mums uzzināt citiem, veidojot intervijas un stāstus par draudzi "150 gadi 150 dienās". Viena no nedēļas dienām tika veltīta sadaļai "Cilvēkos", veidojot šos cilvēkstāstus, centāmies tiem caurvīt vienotu motīvu, kas iezīmē Ģertrūdes 150 gadu jubileju, ticību un mīlestību Jēzum, kalpošanu Dievam. Lasot šīs intervijas, jums būs iespēja uzzināt daudzu ģertrūdiešu atmiņas, ienākot baznīcā, kā un kad viņi šeit nokļuvuši. Tāpat ikviens no intervētajiem atklāja sev tuvu Svēto Rakstu vietu, pie kuras noteikti atgrieztos, atklāja, kurš ir mīļākais un īpašākais dievkalpojuma mirklis. Interviju noslēgumā katram bija iespēja teikt savu sveicienu Ģertrūdes skaistajā jubilejā.
Cik ilgi esi Ģertrūdē? Kad esi kristīta un iesvētīta?
Ģertrūdes baznīcā pirmo reizi ienācu 99.gada rudenī. Rinalds tikko bija saņēmis vēstuli no arhibīskapa. Es gāju uz dievkalpojumu ar pāris mēnešus veco Stefanu, kurš gulēja satuntulēts savos ratiņos. Kristīta un iesvētīta esmu Atmodas laikā Liepājā, Lutera draudzē. Mācītājs Juris Rubenis tik tikko bija pārcelts no šīs draudzes uz Rīgas Lutera draudzi. Un svētdienas skolā mana skolotāja bija Vera Volgemute. Ļoti skaists laiks.
Kā Tu nonāci Ģertrūdē?
Vienkārši - sekoju savam vīram. Arhibīskaps viņu nosūtīja kalpot Ģertrūdē, un tad, ja esi kopā, lēnām pieradinies pie draudzes, dzīvo līdzi gan veiksmēm, gan neveiksmēm un kļūsti par draudzes daļu.
Kādas ir Tavas pirmās atmiņas par Ģertrūdes draudzi?
Gaidošas. No ārpuses draudze ļoti atšķīrās no Saldus draudzītes, kurā iepazināmies ar Rinaldu un kas bija jauniešu un aktivitāšu pilna. No otras puses ticēju, ka Dievs ir kaut ko sagatavojis man un ielicis mani šajā vietā ar nodomu. Mūsu lielākais atbalsts jeb mūsu mazā draudzīte bija četras sievietes, kuras mūs apčubināja un uzmundrināja. Tās bija Elziņa, Ainīte, Ausmiņa un Varīte, kuras dežūrēja pie atvērtajām durvīm, uzņēma māsu draudzes, tīrīja baznīcu un kopā svinēja svētkus. Šobrīd, izņemot Varīti, viņas ir piepulcējušās mūsu Ģertrūdes debesu draudzei. Ticu, ka viņas vēl satikšu. Ir mazliet biedējoši skatīties lielākā laika posmā, kā Dievs auklē un audzina draudzi, un saproti, ka tev ir priviliģēta iespēja būt klāt šim laikam un redzēt to cauri gadiem. Šobrīd arī saprotu, ka maniem bērniem viena liela daļa no bērnības saucas "Ģertrūde". Viņi ir izauguši šai vietā, un tā, gribot, negribot, ir kļuvusi par viņu dzīves sastāvdaļu.
Kura ir Tava mīļākā vieta Ģertrūdē?
Mana lūgšanu vieta. Baudu šī dzīves brīža ekskluzīvo iespēju atrasties baznīcā un lūgties.
Kurš ir Tavs mīļākais/īpašākais brīdis dievkalpojuma laikā?
Vēl joprojām priecājos par Glorija dziedājumu. Aigaram Reinim to sanāk tik īpaši nospēlēt.
Svēto Rakstu vieta, pie kuras atgriezties?
"Es esmu pie jums ikdienas.." (Mt.28)
Ja būtu iespēja pasniegt Ģertrūdei dāvanu – materiālu vai garīgu – kāda tā būtu?
Vēlētos redzēt draudzi kā Dievu mīlošu, Svētā Gara jutīgu un garīgi nobriedušu, patstāvīgi domājošu brāļu un māsu kopību. Materiālā dāvana, kas, izrādās, nemaz nav tik materiāla, tādu par pārliecību, godprātību, pašatdevi, šo dievnamu apsaimniekojot, kā tiem cilvēkiem, kuri to uzcēla.
Bình luận